Atkal jaunas rīmes rodas,
Kamēr Ruta mežā dodas,
Sēnes lasīt, malku cirst,
Ruta sāk tad smagi pirst.
Saceļ augšā visu mežu,
Un sāk kasīt savu pežu,
Smaka liela izdalās,
Un Ruta sūnās apguļās.
Pēc piecām stundām augšā ceļas,
Un no kalna lejā veļas,
Atsit pieri, atsit nieri,
No kājām pazūd abi sieri.
Dodas tālāk plikām kājām,
Meklē ceļu uz savām mājām,
Neveiksmes šo piemeklē,
Kad zars tai iedur padusē.
Bļauj šī pilnā balsī skaļi:
"Bļeģ ir dirsā asi spaļi,
Nedabūju sēnes, malku,
Jadodās būs vien uz svalku".
Aiziet šī uz svalkas pusi,
Bikses piedirsusi klusi,
Rutai tāda katra diena,
Jo tā dzīvo sūdos viena.
